23.02. Hanoja. Agri (neatceros vairs cikos, bet atceros, ka lija lietus) ar lietussargiem rokās uz galvenās ielas gaidām busu uz Tam Coc, gleznaino vietu uz dienvidrietumiem no Hanojas ar kaļķakmens ieleju, rīsu laukiem un klintīs ieskauto upi. Mazliet pārņem piktums, jo autobuss kavējas jau vairāk kā pusstundu. Kaut kas pīpinot piebrauc – welcome: apmēram puse no padomju laika Mārupes kolhoza autobusa (nu tā, kas bija pirms Ikarusiem); mums atlikušas vairs 2 vietas pašā aizmugurē uz 5-vietīgā sēdekļa. Sajūtos kā lācis peļu namiņā (bērnības multenē) – gan jau es kaut kā, gan jau es kaut kur. Blakus izrādās meitenes (nu gandriz mūsu vecumā) no Horvātijas. Bijušas Sapā, rāda bildes pilnīgā sajūsmā gan par dabu, gan par cilvēkiem, gan ēdienu (par pēdējo mums tā kā savs viedoklis). 3 stundas paiet diezgan ātri (pa starpu bija īsa pietura pie suvenīru bodes, bet to nav vērts pieminēt). Tam Cocā ierodamies agrā pēcpusdienā. Pie centrālā laukuma, kur mūs izlaiž, diezgan daudz veikaliņu un ēdūzīšu.

Nolemjam ieturēties pirms dodamies mājvietas meklējumos. Beidzot Ilžuks ir laimīgs par šķīvi sev priekšā – tofu tomātu mērcē esot debešķīgs. Lai nu būtu (savu vēderu negribu izaicināt un palieku pie rīsiem). Mūsu viesu māja pēc kādas pusstundiņas atrodas pretēja virzienā nekā sākotnēji meklējām. Looks nice! Ir tāda kā migliņa, kas ieskauj visu apkārtni un viesu namiņi miglaino kalnu pakājē izskatās tik mīlīgi.

Palūdzam saimniecei apkārtnes karti, ņemam riteņus un braucam uz Mua Cave / pūķa kalnu. Apm. 4 km. Šeit galvenā iela ir platāka un brīvāka kā vecajā Hoi Anā. Braucam diezgan nesaspringti, drīz nogriežamies uz neliela celiņa, kas pēc tam pāriet akmeņainā taciņā. Mēs tik minamies. Cenšos nedomāt, ka būs jāminās arī atpakaļ. Esam klāt, noparkojam riteņus – nojaušu, ka slodzīte šodien manām kājām būs pamatīga.

Atkal esmu pārsteigta par gaumīgi ierīkoto parku kalna pakājē: bonzai kociņi, skulptūras, dīķīši ar zivtiņām – ir, kur piesiet aci. Tomēr koncentrējos mega kāpienam. It kā 500 pakāpieni. Bet kalna vidū ceļš sazarojas uz divām virsotnēm – ja gribi sasniegt abas, puse jākāpj principā divreiz. Lai gan izsapņotā kalnu panorāma uz zilās debess fona šoreiz miglas dēļ izpaliek, sajūta tik un tā ir vienreizēja.

Pa ceļam “nočiepju” momentuzņēmumu no ķīniešu meiteņu iestudētajiem foto shootingiem. Nu skaista jau tu esi savā koši sarkanajā kleitā un salmu cepurītē.

Kāpjam. Tā kā smidzina, tā kā nē. Pamazām paliek karsti. Līdz virsotnei vēl pavisam nedaudz, kad sasniedzam nelielu skatu platformiņu. Lai slēptu aizdusu, enerģiski pamājot, sniedzu savu telefonu kādam melnādainam tūristam, un manam skatienam vajadzēja nozīmēt: “Nice to meet you! Uzkinpsē, lūdzu, mums ar Ilžuku bildīti uz šī fantastiskā miglas fona”. Laikam arī pie savas mimikas man vēl jāpiestrādā. Acīm redzot, vienīgais, ko cilvēks uz mani paskatoties varēja padomāt, ka TĀDĀ paskatā var lūgt tikai pēc ārsta vai skābekļa balona ... Are you ok??? Not really, bet vari izsaukt “ātros“ no mana telefona – man ir prepaid karte... Lai nu kādā paskatā, bet bilde mums ir! Ilžuks gan nokurn, ka tādā miglā mēs tikpat labi varētu stāvēt arī Bieriņos, starpības neesot nekādas...

Pašā kalna virsotnē - īsa atelpa un wow moments skatoties no augšas. Tad jau dodamies lejup. Kalna pakājē vēlreiz novērtējam miglas burvību. Tiešām skaisti. Sāk krēslot – vēl jātiek atpakaļ

Vakarā jāiet meklēt, kur paēst. Piestājam pie viena no ēdūžiem uz galvenās ielas. Tā kā ir drēgns un drēbes arī kļuvušas mitras, atkal sakārojas siltu zupiņu. No 8 galdiņiem aizņemti tikai 3, mūs ieskaitot, taču īpaši mums uzmanību nevelta. Eiropiešu ģimene pie blakus galdiņa, pametot milzīgu kalnu ar pustukšotiem traukiem, apmierināti dodas prom. Vēl nodomāju – kāpēc jāpasūta tik daudz, ka nevar apēst. Mēs, lūk, gribam tikai zupiņu. Varbūt šī pieticīgā vēlme izskatās mums kā sejā rakstīta (kā ekonomiski neizdevīga), jo vēl joprojām pie mums neviens nepienāk. Laiks iet, sākam kurnēt. Beidzot... Izvēlamies Pho zupu. Gaidām, sākumā cerīgi, pēc 20 min jau paliek neomulīgi. Ēdūža iekārtojums liecina, ka šeit mēdz būt arī siltāki vakari par šo – ieejas durvju nav; par to telpai trūkst vesela siena uz ielas pusi. No turienies tad arī riktīgi velk drēgnums. Man liekas, ka mēs kaut ko dzērām, bet neatceros ko. Siltāk nepalika. Biju lasījusi, ka pareizai Pho zupas pagatavošanai vistas gaļu vairākreiz noplaucē (vai varbūt pat novāra), līdz beigās galīgi dzidrā buljonā liek zaļumus un nūdeles. Ok, bet, ja ĻOTI gribas ēst, varbūt pietiek tikai vienreiz novārīt? Gribās vienkārši siltu zupiņu, nu? How long please? Ilžuks jau ceturto reizi piedāvā vienkārši aiziet. Bet izskatās, ka saimnieces tiešām rosās pie gāzes plītiņas (divreiz pat vainīgi mums pasmaida). Kaut kad jau, protams, sagaidījām. Bija labi – to atceros. Mājās cilpojam diezgan omulīgas. Ieejam bodītē. “Very-cheap-vīriņš” nadzīgi piedāvā North face un tmldz krekliņus. Sākam pārrēķinat nosauktos miljonus. Kāds vācu puisis sagrābis veselu kaudzi, mēģina mūs iedrošināt – richtig billig, habe 5 Stück! Uznāk draiskums. Nolemjam very-cheap-vīriņam vēl ko nodiņģēt. Ja mēs ņemtu 2? Vai 3? Bet tam puisim par pieciem bija very, very cheap! Beigās vīriņam laikam pazūd pavediens, jo pat mums sāk likties, ka labi nodiņģējām ... Iegriežoties mūsu ieliņā saprotam, ka karaoke un zelta mikrofons ir vis-Vjetnamas štelle. Mūsējie šovakar laiž vaļā Modern Talking pār rīsu laukiem. Iemiegam ar smaidu – šīvakara “rozīnīte” sagaidīta. Ar labu nakti, Ilžuk!

24.02. Tam Coc. Diemžēl rīts atkal miglains – pa logu skatoties pat kalnu virsotnes neredz. Esam nedaudz izmestas no koncepta – bija ieplānots laivu brauciens pa upi. Bet no tā nekas nesanāks: ir svētdiena un pie laivu piestātnes pūļi un rindas gaismas gada garumā – Āzijā nedēļas nogalēs arī vietējie iedzīvotāji vēlas paskatīt dzimto zemi, un viņu (vietējo) ir ĻOTI daudz. Arī uzvelkot vismazāk mitrās no savām šībrīža drēbēm, nekārojas 3 stundas sēdēt laivā. Ar riteņiem 20 km līdz pagodai - es atsakos (jo patiesībā tie ir 40km ieskaitot atpakaļ ceļu).

Varētu tā kā ņemt taxi, bet šodien man ir pilnīga pārliecība, ka mums nošmauks pēdējos miljonus. Beigās tomēr vienu izvēlamies un braucam uz Vjetnamas lielāko Pagodu Bai Dinh. Šoferis ir nerunīgs (nu ja – noteikti domā, pa kuru apvedceļu mūs vest, lai sanāk garāks brauciens). Gar logu zib lietus švīkas, gar ceļa malu tirgo nodīrātas kazas.. Ekselents noskaņojums... Esam galā – neapšmauca viss. Bai Dinh ir milzīgs tempļu un/vai pagodu komplekss. Izveidots noslēgta kontūra formā, vairākos pret kalnu augšupejošos līmeņos. Garajās sānu ejās simtiem svēto skulptūru (katra savādāka), centrālajos tempļos krāšņumā un zeltā milzīgas budu statujas. Izstaigājam arī sānu celiņus, kas ved līdz zvanu torņiem, noskatāmies info filmu par tempļa celšanas vēsturi. Viss ir milzīgs un iespaidīgs.

Kā jau minēju, arī daudz vietējo apmeklētāju, acīm redzot, no provinces. Daudzi uz mums atskatās, lūdz ar viņiem nofotogrāfēties. Nu – why not? Pēc centrālās pagodas saniegšanas novērtējam visu teritoriju un celtnes no kalna gala – vareni!

Virzamies uz izeju un sākam meklēt taxi atpakaļceļam. Kuras durvis paveram, cena ir dārgāka kā šurp braucot. Pilnīgi jūtu, ka mūs šodien tomēr apšmauks. Beidzot viens ir gatavs vedējs. Pa 200 000, ok? Gribot 220 000. Nē, ejam prom. Izrādās no neatlaidīgajiem – brauc mums blakus. Mums liekas, ka sadzirdam “ok”. Nu labi – braucam. Neesam vēl uz galvenā ceļa, kad nolemju pārvaicāt – 200 000, ja? Nē, 220 000! Nu NĒ! Stop!!! Kāpjam ārā! Čukstu Ilžukam: galvenais ir pārliecinoši iet pareizā virzienā. Lai neizskatāmies apjukušas. Pēc pāris metriem taksists tomēr pieripo –ok, lai iet pa tiem jūsu 200 000. Kaut ko pie sevis tomēr neapmierināti murmina. Viesnīcā nolemju kārtīgi (ar kalkulatoru) izrēķināt mūsu izdevumus un atlikušās finanses. Sametas kauns - esam kaulējušas par 0.60 EUR... Nolemjam izbraukt vēl ar riteņiem. Vēlreiz izbaudām rīsu lauku zaļo sulīgumu un kalnos ieskautās ielejas noskaņu. Ilžuks pamāj uz kalnu pusi: “Šī ir mana Vjetnamas ideālā vīzija!“

Nonākam pie maza templīša (vai pagodas). Tāds necils un vientuļš, neredz ne dvēseli tuvumā. No tā skan jestra vjetnamiešu melodija. Uz rollerīša pieripo garīdznieks ar kazbārdiņu. Nu kur vēl autentiskāk!

Pirms aizmigšanas, izejam vēl telefonos cauri šīsdienas bildēm. “Kas tas?????” Ilžukam smieklu lēkme, ka nevar parunāt. Kamēr mēs it kā pozējām savai kopbildei uz pagodas fona, izrādās vietējā meitene ir pozējusi savai dienas “rozīnītei”, klusi pieglauzdamās blondās baltādainās svešinieces plecam. Trakākais, ka mēs vispār pat nemanījām, cik tuvu viņa bija piezagusies. Bet viņas skatiens – miljonu vērts!!!! Tāda bilde tiešām nav nevienam citam!